Paveries debesīs, ieklausies vējā,
jūti kā mostas puķe un strauts.
Lieldienu rīta dzīvības dziesmu,
mūža garumā sadzirdēt ļauts.

Pansionātā “‘Lauciene” 1.aprīlī svinēs Lieldienas kopā ar Talsu kristīgās skolas audzēkņiem, Edvardu Strazdiņu un Jāni Tabūnu.

Lieldienas kristīgajā baznīcā ir lielākie svētki, kas tiek atzīmēti visā pasaulē, kur vien ir kristiešu draudzes.

Noslēgumam tuvojas gavēnis, kura laikā tā ievērotāji cenšas atturēties no skaļām izpriecām, ievērot mērenību uzturā vai uz laiku atteikties no ierastā komforta, tādējādi sakārtojot sevi un savas domas. Tas ļauj arī uz brīdi apstāties straujajā dzīves tempā un daudz vairāk novērtēt to, kas dots. Gavēni praktizē ne tikai kristieši, bet arī citu reliģiju un dzīvesveida piekritēji.

Kristīgajā pasaulē nedēļa pirms Lieldienām tiek dēvēta par Kluso nedēļu, kas iesākas ar Pūpolu svētdienu, kas citviet pasaulē tiek dēvēta par Palmu svētdienu. Šajā dienā tiek pieminēta Jēzus ierašanās Jeruzalemē, kur viņš kopā ar saviem mācekļiem gribēja svinēt Pashas svētkus.

Zaļā ceturtdiena ir atceres diena vakarēdiena iedibināšanai. Nosaukums šai dienai skaidrojams nevis ar zaļo krāsu, kas asociējas ar dzīvību un kaut kā jauna sākumu, bet gan ar vārdu, kas apzīmē raudāšanu. Vakarēdiena laikā Jēzus mācekļiem savas gaidāmās ciešanas un nāvi skaidroja kā savas dzīvības un sevis ziedošanu cilvēku labā.

Jēzus sišanu krustā kristieši piemin piektdienā pirms Lieldienām jeb Lielajā piektdienā. Šo dienu uztver kā ciešanu laika kulmināciju.

Lieldienās kristieši sumina Kristu kā grēku un nāves uzveicēju.

Latviešiem pagāniskajā tradīcijā Lieldienas jeb Lielās dienas jēgu un saturu izteic pats vārds – diena ir kļuvusi lielāka par nakti. Šo svētku rituāli saistīti ar gaismas un auglības vairošanu, ko izteic arī galvenā Lieldienu izdarība – šūpošanās. Dievturībā Lieldienas ir vieni no tradicionālajiem gadskārtu svētkiem. Lieldienā (pavasara saulstāvjos) tiek sasniegts līdzsvars starp dienas un nakts garumu – gaisma simboliski iznāk no veļu valsts “šai zemē”.

Populārākais Lieldienu simbols ola, kas daudzu tautu tradicionālajā izpratnē iemieso auglību un jaunas dzīvības rašanos, kristietībā tiek uzlūkots kā cilvēka garīgās atdzimšanas simbols, bet izlaušanās no olas, pārplēšot tās čaumalu, – kā uzvara pār nāvi, ko, augšāmceļoties no kapa, apliecinājis Kristus.