Sirsnīgi sveicieni Pirmajā adventē!

Mēs svinam, iededzam katru svētdienu pa svecītei, bet vai zinām, ko tas nozīmē?

Vārds „advents” nāk no latīņu valodas, tulkojumā tas nozīmē „atnākšana” vai „nākšana”, un Adventa laiks simboliski kristiešus aicina sagatavoties Jēzus Kristus atnākšanai jeb piedzimšanai.

Kā radies Adventa vainags?

Vairākās kristīgo tautu zemēs ir ieviesusies kāda sena tradīcija. Uzsākot adventa laiku, no egļu zariem tiek vīts adventa vainags, kas tiek rotāts ar četrām svecēm.1833. gadā Hamburgā evaņģēliskās baznīcas garīdznieks Jānis Hinriks Vicherns nodibināja t.s. „Skarbo māju” (Rauhe Haus) – patversmi pabērniem un grūti audzināmiem pusaudžiem. Teologs Vicherns mēģināja šos bērnus pāraudzināt no nekārtīga uz kārtīgu dzīvesveidu. Viņa mērķis bija tos ievest „apsolītajā zemē”, kur valda kārtība, mīlestība un savstarpēja uzticība.

Mācītājs Vicherns kopā ar saviem bērniem katru vakaru sapulcējās patversmes plašajā priekšnamā, kur atradās zaļais koka krusts ar 23 svecēm, un katru vakaru aizdedzināja vienu sveci vairāk. Un tā Ziemassvētku priekšvakarā dega visas 23 sveces. Šie svētsvinīgie adventa laika vakari sveču gaismā un ar skuju smaržu veicināja „Skarbās mājas” kopīgo ģimenisko garu. Arī garīgā ziņā mācītājs Vicherns savu ģimeni veidoja labākai, kristīgai nākotnei, lasot un izskaidrojot Svētos Rakstus. Nepagāja ilgs laiks, un šī ideja tika pārņemta un ieviesta draudzes dzīvē un atsevišķās ģimenēs. 23 svecītes tika nomainītas uz 4 svecēm simbolizējot 4 svētdienas. Tā adventa vakari četru sveču gaismā kļuva par pārdomu vakariem un par sagatavošanos Ziemassvētkiem – Kristus Dzimšanas svētkiem.

Ziemassvētku un Baznīcas gadu ievada četru nedēļu ilgais adventa laiks. Adventa vainagā deg četras sveces. Šīs sveces mums neatgādina tikai četras nedēļas, tas mums ir gaidīšanas, cerību un pateicības laiks.

Gaisma nāca tumsībā… Jēzus ar savu atnākšanu ir apsolītā gaisma tumšajai, grēcīgajai cilvēcei. Uztversim nopietni sv. Jāņa Evaņģēlija vārdus: „Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma” (Jņ. 1,5) un lūgsim Dievu, lai simboliskais adventa vainags ar četrām gaismu izstarojošām svecēm paplašina mūsu garīgo dzīvi.

Tradicionāli Adventes laikā katru svētdienu tiek aizdedzināts pa vienai svecītei Adventes vainagā. Aplis, ko veido vainags, kopš senseniem laikiem simbolizē mūžību un vienotību, vienlaikus tā gredzena formai simbolizējot uzticību Dievam un viņa apsolījumiem.

1. svētdiena — Dieva solījums par pasaules Pestītāju Ēdenes dārzā;

Ir pierasts runāt par Adventes laika noskaņām. Mums 20. un 21. gadsimtā ir kļuvis populāri šo laiku uztvert kā gaišu domu, labu noskaņu pilnu. Taču noskaņa – tas ir sekundāri, primārie ir tie garīgie notikumi, kas notiek šajā laikā cilvēkā pašā. Advente un Ziemassvētki kļūst par tādu kā akciju, uz kuru cilvēki sarosās, it kā nomaksā labākas izturēšanās, mīļuma un laipnības ziedošanas artavu un tad atgriežas atpakaļ savā sūrajā ikdienā un pelēcībā. Tā tam nevajadzētu būt. Katram Adventes laikam vajadzētu cilvēkus darīt gaišākus.

Tas notiek tad, kad cilvēks savu sirdi pieliek pie Dieva, kad viņš izvērtē savus pārkāpumus, savus dvēseles traipus. Izsūdz grēkus, labojas. Tad neizbēgami viņš kļūst gaišāks, un šis gaišums vairs nav uzspēlēts, bet ir paliekošs. Adventes laikā jādomā par šo dienu dziļāko saturu.

Aizdegsim svecīti – no sirds!

Šīs dienas pirms Ziemassvētkiem
Ved mūs pretim kādam baltam klusumam,
Aiz kura ir kaut kas mīļš, sen aizmirsts un pazaudēts,
Kas mums atkal no jauna jāatrod.